“Man vajag mērķi” – saruna ar sporta skolotāju Raivi Jansonu

Sporta skolotājs Raivis Jansons 2017./2018. mācību gada sākumā saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Pateicības rakstu par audzēkņu sagatavošanu un sekmīgu startu 2017. gada Speciālās Olimpiādes Pasaules ziemas Olimpiskajās spēlēs Austrijā, kuru parakstījis Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis.

Kā pagājis 2017./2018. mācību gads? Cik tas bijis darbīgs, cik veiksmīgs? Laikā starp liecību izdošanu skolēniem un gatavošanos devīto un treškursnieku izlaidumam, kad skolotāji izvērtē savus darba augļus, satikāmies ar Raivi un nedaudz kavējāmies atmiņās par tikko pagājušo mācību gadu. Saruna nebija par fiksētiem rezultātiem, mācību metodēm. Saruna bija par darbu, kas patīk, kas aizrauj, par to, kas liek  pārdomāt un piedomāt, lai sanāktu vēl labāk.

Sakot Raivim, ka gribu uzrakstīt par viņu, jo dienu ritumā, mēs  bieži vien nepamanām, cik  nozīmīgu darbu veic kolēģis, Raivis nesteidzās ar atbildi, bet tomēr ļāvās sarunai.

Lai arī sāku ar Raivja darba novērtējumu un Pateicības rakstu saņemšanu gada sākumā, saruna nevilšus pāriet uz nesenākiem notikumiem, precīzāk, par pēdējām sacensībām – LSO futbola turnīru Bērzupē. No mūsu skolas šajā mācību gadā un vispār pirmoreiz, piedalījās divas komandas. Skolas spēcīgākā komanda ieguva augsto 2. vietu. Mēs, līdzjutēji, priecājamies un lepojamies ar šo ļoti labo sniegumu, bet futbola treneris Raivis zina, cik maz pietrūka no pirmās vietas, ka vērojot turnīra spēles, mūsējie bija labākie, jo pamatturnīrā 1. vietas ieguvējus mūsējie uzvarēja. Bet šajā gadījumā vietu sadalījumu izšķīra pēc spēles soda sitieni un vārtu stabs. Raivis secīgi izklāsta spēles izšķirošos notikumus, analizējot savu darbu. Sporta skolotājs saka: – Ja uzvar, tad visa komanda, bet ja zaudē, tad zaudē treneris. Spēcīgi teikts, kā īstā sportā. Klausoties Raivī, viņš tā arī vērtē savu darbu- godīgi un reāli, piebilstot, ka pēc spēles tomēr bija sirdsapziņas pārmetumi, bet jāpiekrīt viņa teiktajam –  es nebiju spēlētājs, kurš trāpīja pa  vārtu stabu.

Raivis atzīst, ka viņa stiprā puse ir taktika. Laba pieredze iegūta strādājot par trenera palīgu kādā Rīgas basketbola klubā. Pasmaidām par 3. kursa audzinātājas Daces teikto, ka kursanti par skolotāja Raivja spārnoto teicienu, bez ilgas domāšanas nosaukuši: “Katrs sedz savējo”. Spēles taktika. Raivis sacensībās ievērojis, ka tiek kopētas viņa darbības komandas vadīšanā. Varam secināt, ka sporta skolotājs pielieto taktiku, kas liekas saistoša un noderīga citu skolu kolēģiem. Arī fakts- kad puišus futbolā  sāka trenēt Raivis, komanda katrās sacensības iekļuva spēcīgāko trijniekā, liecina par trenera varēšanu. Raivis saka: – Vari droši rakstīt- mans darbs ir interesants.

Jautāju Raivim, ja varētu pasapņot, kādu sporta veidu viņš gribētu skolēniem mācīt, viņš saka: – Jebkuru komandas spēli. Izrādās, Raivis  pat vienu mācību gadu puišus trenējis regbijā. Skolēni trenēti basketbolā, pagājušajā mācību gadā vairāk uzmanības veltīts volejbolam, šogad -florbolam. Raivis saka, ka to izvērtē pēc audzēkņu spējām. Piemēram, sporta skolotājs pamana, kuram laba koordinācija, kurš varētu būt labs saspēles vadītājs.

Saprotams, ka ne vienmēr visas sacensības ir veiksmīgas, bet Raivis atzīst, ka neveiksmes negatīvi viņa darbību neietekmē, jo apstākļi mainās un viņa darbs turpinās. Tomēr svarīgi ir skolēnus pareizi motivēt. Daudzi skolēni saka: – Man nekas nesanāk. Es jau neko nevarēšu. Skolotājam jāvar, cik iespējams, skolēnus iedrošināt un atbalstīt. Te Raivis piemin šā gada LSO badmintona sacensības, kurās audzēkne neizturēja līdz galam. Viņai veicās ļoti labi, bet pie pirmās neveiksmes- viss cauri. Skolotājs uzsver, ka svarīgākais ir gribēt. Tas attiecas gan uz skolēniem, gan uz mums pašiem.

Runājot par komforta zonu un diskomfortu, Raivis nonāk pie secinājuma, ka sacensības ir viņa komforta zona, viņš tajās jūtas labi. Viņam patīk veidot spēles taktiku, pieņemt lēmumus, just gandarījumu, kad tas nostrādā. Man vajag mērķi,- saka Raivis. Par diskomfortu Raivis daudz nerunā, bet vienojamies, ka svarīgas ir savstarpējās attiecības un kolēģu attieksme.

Izsakoties par izglītības sistēmu, Raivis atbalsta jēgpilnas inovācijas. Nepiekrīt tam, ka vērtējums ir jāliek par to, ka skolēns ir tikai ieradies sporta stundā. Atzīme ir vērtējums arī par attieksmi, nevis tikai pēc striktām normām, bet par to, ka skolēns izdarījis, cik var un nākamreiz, sevi nomotivējis, un izdara jau nedaudz vairāk, labāk.

Interesējos, kā Raivim pašam ar sportošanu. Esmu redzējusi, ka viņš labi spēlē basketbolu. Raivis joko: – Jā, spēlēju daudz- telefonā. Bet, ja nopietni, viņš basketbolu spēlē savā amatieru komandā visu pilnu gadu un ziemas sezonā piedalās basketbola turnīrā. Patlaban sezona ir beigusies.

Saruna ar Raivi izvērtās pozitīva, godīga un ar humora devu. Bija lietas, par kurām Raivis teica: – Šo labāk neraksti. Dažas neuzrakstīju, bet dažas tomēr pieminēju. Neuzrakstīju, ka Raivis skolēniem māca arī datoru apmācību, rīko informātikas olimpiādi skolā, piedalās starptautiskā projektā (E-trainers. New Skills and Tools for VET), jo šoreiz saruna bija galvenokārt par sportu, jo kā prātoja Raivis- kas es būtu, ja nebūtu SPORTS….?

Noslēgumā Raivja vēlējums īsi un kodolīgi: – Veselību visās tās izpausmēs!

Noteikti vēl jāpiemin, ka Raivis  no 25. jūnija līdz 29. jūnijam dosies uz Kauņu, kā Latvijas speciālo skolu futbola izlases galvenais treneris. Komandā, kura piedalīsies starptautiskā futbola turnīrā, būs desmit spēlētāji, to starpā, pieci mūsu skolas skolēni. Vēlam veiksmi! Lai  nostrādā Raivja taktika!

Ar Raivi Jansonu sarunājās Zinta Olte

Foto no personīgā arhīva, Speciālās Olimpiādes Pasaules ziemas Olimpisko spēļu laikā Austrijā.