Par mums

Katram no mums ir savs iedvesmas stāsts, kas ļauj grūtākā brīdī atkal saņemties un turpināt ceļu ar smaidu. Arī mums tāds ir – stāsts, kas kļuvis par mūsu vadmotīvu.

Kādai vecai latvju sievietei  bija divi lieli trauki, kas bija iekārti nēšu galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleciem. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā- no strauta līdz mājām- ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka tas pildīja tikai pusi no sava darba. Saplīsušais ūdens spainis to vērtēja kā rūgtu neveiksmi. Pēc diviem gadiem  tas reiz avota malā uzrunāja sievieti:

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.

aasssss